Kāda ir šodienas situācija — kāda ir Latvijas meža nozare, kādi — mūsu meži?
Nozare ir balstīta mežsaimniecības tradīcijās, tai ir bagāta vēsture, ar ko patiesi varam lepoties. Turklāt pēdējā gadsimta laikā mežsaimniecība ir zinātniski pamatota, tā balstās zinātnes atziņās, piemēram, ļoti labi rezultāti ir pirms 60 gadiem veidotajai meža selekcijai. Ir veikta mežu meliorācija. Meža kopšanas metodes veicina mežaudžu noturību pret klimata pārmaiņu radītiem ekstrēmiem laikapstākļiem. Tā rezultātā mums ir produktīvāki meži — uzlabojas mežaudžu ražība.
Padomju laikos bija divēji meži: kolhozu (sovhozu) un mežrūpniecības saimniecību. Skaidrs, ka daļu kolhozu mežu veidoja aizaugušas neizmantotās lauksaimniecības zemes platības. Lielākoties tieši šie meži nonāca privātīpašnieku rokās. 20. gadsimta 90. gados nebija ne šodienas zināšanu, ne izpratnes par mežu, tāpēc tika pieņemti arī kļūdaini lēmumi, dažreiz skats nesniedzās tālāk par īstermiņa peļņu. Bet arī tam nebija tikai negatīvā puse: mežs ļāva izdzīvot, saņemt medicīnisko palīdzību, izskolot bērnus. Salīdzinot ar to laiku, pēdējā desmitgadē seškārt pieaudzis mežaudžu kopšanas darbu apjoms, daudz vairāk izmantojam augstvērtīgu stādāmmateriālu.
Kādas ir meža funkcijas, ko mežs dod sabiedrībai?
Mežs ir pašregulējoša ekosistēma, kuras galvenais elements ir kokaudze. Mežs attīra ūdeni un gaisu — piesaista CO2 un izdala skābekli, nodrošina bioloģisko daudzveidību. Pagaidām šos labumus tikai aprakstām, bet neesam kvantificējuši. Pēdējos 5–10 gados vairāk runājam par terminu „meža ekosistēmu pakalpojumi”, izveidojusies jauna tendence, tādējādi nākotnē var mainīties arī ienākumu struktūra. Meža īpašnieks ieņēmumus var gūt ne tikai no kokiem, ir jāmonetarizē arī citi pakalpojumi, piemēram, CO2 piesaiste, rekreācijas un bioloģiskās daudzveidības pakalpojumi u. tml. Meža īpašniekam jājūt sabiedrības, valsts atbalsts: ja viņš labi saimnieko, jāsaņem atalgojums.
Acīmredzot šī tendence vērsīsies plašumā.
Noteikti. Visvairāk runā par CO2 tirgu. Pagaidām privāto mežu īpašnieki nevar piedalīties tirgos, kuros piedalās valsts. Bet tendence attīstās — ASV jau pastāv brīvprātīgie oglekļa tirgi, CO2 tonnas cena pieaug. Nākotnē tas mainīs meža īpašnieka ienākumu struktūru. Ļoti svarīgs būs algoritms, kā tiks rēķināts ienākums meža īpašniekam. Kas būs vērtīgāks — nekā nedarīšana vai aktīva mežsaimniecība, kura spēs dot vēl par 20–25 % ražīgākus mežus? Ja piedzīvosim pirmo variantu, kas tādā situācijā notiks ar nozari? Tā cietīs — neienāks koksnes resurss, saruks vai apstāsies eksports; cietīs arī valsts — meža nozare budžetā iemaksā krietnu nodokļu apjomu.
Kā nozari mainīs Eiropas zaļais kurss, kā tā attīstīsies — gan kopumā, gan no meža īpašnieka skatījuma?
Eiropas zaļais kurss ietekmēs ikvienu nozares pārstāvi neatkarīgi no tā lieluma. Ikvienu! Šajā politikā paredzētais plašais regulējums skars katru jomu.
Vispirms aktuāls ir jautājums par saimnieciskajai darbībai atvēlēto meža platību samazinājumu. Plānā ir 30 % aizsargātu, t. sk. 10 % stingri aizsargātu, teritoriju. Kuras tās būs, kur tās noteiksim? Piemēram, Ziemeļvalstīs šim mērķim var atvēlēt teritorijas uz ziemeļiem — tur, kur zema gaisa temperatūra, mazproduktīvi meži un tāpat nekāda saimnieciskā darbība nevar notikt. Mums tādu teritoriju nav… Kompensācijas, kas pašlaik tiek atvēlētas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, ir netaisnīgas — tās nesedz zaudējumus. Tāpēc saasinās diskusija par meža īpašnieka tiesībām: cik es pats varu lemt? Vai sabiedrībai ir jāmaksā man par to, ka ļauju savā mežā ierobežot vai pat aizliegt saimniecisko darbību?
Zaļā kursa trūkums — ir nepilnīgi novērtēts koksnes potenciāls fosilo materiālu ražojumu aizstāšanā: logi, iepakojums, apkure, mēbeles, audumi — tas vispār neparādās.
Dabas aizsardzība nav iespējama bez meža īpašnieku ieinteresētības. Vienpusēji risinot, ne pie kā laba nenonāksim. Ne kabinetos, bet kopdarbībā! Zaļā kursa trūkums — ir nepilnīgi novērtēts koksnes potenciāls fosilo materiālu ražojumu aizstāšanā: logi, iepakojums, apkure, mēbeles, audumi — tas vispār neparādās. Saprātīga, taisnīga risinājuma labad vajadzētu iesaistīt meža īpašniekus, kā arī rēķināties ar reģionālajām un valstu vēsturiskajām, sociālajām u. c. atšķirībām, piemēram, t. s. vecajās Eiropas valstīs ir krietni augstāks dzīves līmenis, Latvijas mežus nedrīkst pielīdzināt Vidusjūras reģiona mežiem utt. Eiropas Parlamenta deputātu pasūtītā SKDS aptauja (http://eptwitter. eu/VGP2021) liecina, ka cilvēki to saprot un bažas pieaug.
Kā reaģē meža īpašnieki?
Protams, meža īpašnieki zvana, interesējas. Būtībā jau zaļā kursa deklarēšana ir saasinājusi problēmu, kas ir aktuāla ilgstoši (arī pēdējos divos trijos gados izveidoti jauni mikroliegumi, ierobežojot saimniecisko darbību), — kompensāciju jautājumu.
Jārēķinās, ka būs dažādas izmaiņas, kas vēl tikai tiks aprakstītas politikas plānošanas un normatīvajos dokumentos. Aktuāls būs jautājums par taksonomijas principu, ka jebkurai darbībai ir jāsekmē vismaz viena zaļā kursa mērķa sasniegšana, vienlaikus nekaitējot citu mērķu īstenošanai. Turpmāk, lai saņemtu bankas finansējumu, meža īpašniekam būs jāpierāda darbības atbilstība šiem mērķiem. Būs jāveido speciāli plāni, jārēķina CO2 piesaiste.
Dažādo jautājumu skaidrošanai, arī pandēmijas ieviestās attālinātās darbības nodrošināšanai esam pilnveidojuši Meža īpašnieku biedrības mājaslapu — izveidojuši zināšanu sadaļu, rīkojam vebinārus. 2021. gadā noorganizējām 12 vebināru: informējām par aktuālajām tendencēm, sniedzām praktiskus padomus — piedāvājām ekspertu prezentācijas.
Tātad meža īpašnieki pārmaiņām būs sagatavoti. Kāda ir sabiedrības izpratne mežsaimniecības jautājumos?
Sabiedrība kopumā neizprot meža aprites ciklu. Gribu uzsvērt trīs aspektus. Pirmkārt, globāli — jā, meža platības samazinās, piemēram, lietusmeži tiek nocirsti, pārvērsti lauksaimniecības zemēs, bet Eiropā, īpaši Latvijā, notiek tieši pretēji — mums lauksaimniecība ir mazāk intensīva, mežu apjoms pieaug. Koksnes iegūšana — raža — ir jauna meža sākums.
Otrkārt, meža audzēšana nav nogrieznis, bet aplis — cikls: ja mežs nocirsts, tā īpašnieks jau domā, kā atjaunot, kādu stādāmmateriālu izvēlēties, kā kopt. Katrā cikla posmā sabiedrībai tiek sniegts kāds ekosistēmas pakalpojums. Jau piecus gadus rīkojam konkursu „Sakoptākais mežs”, un, vērtējot mežus, ļoti labi to redzam: izcirtumā aug avenes, 5–7 gadus vecā jaunaudzē — sēnes.
Treškārt, mežkopība ir smags darbs, piemēram, pamēģiniet karstā vasaras dienā pastrādāt ar krūmgriezi jaunaudzē dunduru un odu mākoņu ielenkumā! Taču pēc grūtuma nāk milzīgs gandarījums. Jāapzinās, ka praktiski visi mūsu meži, varbūt izņemot Moricsalu, ir cilvēka veidoti. Pat Slīteres Nacionālajā parkā, kā redzams vācu armijas aerofotogrāfijās, notikusi saimnieciskā darbība. Tieši saimniekojot esam radījuši daudzus biotopus, tagad tie ir kartēti, un saimniekojot varam tos saglabāt.
Lielākais iebildums parasti ir par ainavas izmaiņām. Jā, skatīties uz cirsmu cilvēkam nepatīk. Bet pēc dažiem gadiem, kad rudens rītā rasa zaigo zirnekļa tīmeklīšos, tas pats cilvēks pārsteigti izsaucas: „Cik skaisti!” Atšķirība ir viena un vienkārša: kopts mežs vai nekopts mežs.
Latvijas Meža īpašnieku biedrība īsteno vairākus projektus. Pastāstiet, lūdzu, par nozīmīgākajiem! Vai arī meža īpašnieki interesējas un iesaistās?
Organizēti domājam par dabas aizsardzības jautājumiem. Kā jau teicu, bez meža īpašniekiem dabas aizsardzības mērķus sasniegt nevar.
Pašlaik ir vēsturisks brīdis — esam sākuši īstenot projektu konkrētu sugu aizsardzībai. Tās ir divas pūču sugas: urālpūce (garastes pūce) un ūpis. Urālpūcei izvietojam būrus, ūpim — platformas ligzdošanai. Darām paši, nevis tas tiek uzspiests no malas! Kad meža īpašniekam pašam ļauj padomāt — vai savā mežā esmu sastapis šos putnus, kā varētu tiem palīdzēt vai netraucēt —, efekts ir krietni lielāks.
Globāli — jā, meža platības samazinās, bet Eiropā, īpaši Latvijā, notiek tieši pretēji — mums lauksaimniecība ir mazāk intensīva, mežu apjoms pieaug. Koksnes iegūšana — raža — ir jauna meža sākums.
Dzīvojam jaunas tehnoloģiskās revolūcijas laikmetā. Globālā pozicionēšanas sistēma palīdz saprast, kur atrodamies, iezīmēt noteiktas platības, droni — novērtēt paveikto un mežaudžu veselības stāvokli. Sadarbojoties ar biedrību „Zemnieku saeima”, AS „Latvijas valsts meži”, Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu „Silava”, Latvijas Mednieku savienību, Latvijas Mednieku asociāciju, esam izveidojuši lietotnes „Mednis” 1. versiju, kas pašlaik ir testēšanas stadijā. „Mednī” var iezīmēt konstatētos mežaudžu bojājumus: tas ir vienkāršāk, salīdzinot ar pašreizējo — papīra — formu. Postījumu ir arvien vairāk, un, lai jaunos kociņus aizsargātu no dzīvniekiem, meža īpašnieki repelentiem tērē ap pieciem miljoniem eiro gadā. Var ziņot arī par pašiem redzētajiem dzīvniekiem, tādā veidā precizējot meža dzīvnieku uzskaiti un palīdzot noteikt, cik dzīvnieku ir jānomedī. Tiks attīstīta vēl trešā funkcija — varēs ziņot par medījumu.
Jūs pats esat meža īpašnieks. Kā kopjat savus mežus, kāds ir jūsu ideālais mežs?
Nāku no mežsaimnieku dinastijas: gan abi vectēvi, gan tēvs bija mežinieki. Mans ideālais mežs ir daudzveidīgs — mežaudzes ir dažāda vecuma, veidots no dažādām sugām, un saimniekojot var redzēt, cik strauji aug jaunaudzes, kāds ir kopts vidēja vecuma mežs un kāds — vecs mežs. Tas samazina arī dažādus nākotnes riskus — nekad jau necieš pilnīgi visas koku sugas un visu vecumu mežaudzes. Tāpat kā sabiedrībā: bērni, pusaudži, vidēja vecuma ļaudis un sirmgalvji. Daudzveidīgs mežs ir gan vizuāla bauda, gan drošība meža īpašniekam. Skaidrs, ka vecais mežs ir vairāk pakļauts ekstrēmiem klimata izraisītiem bojājumiem. Svarīga ir arī sugu daudzveidība. Savos īpašumos stādu dažādas sugas: man ir melnalkšņa, bērzu, egļu audzes, ir ozolu birzs pushektāra platībā, pērnruden iestādīju divus hektārus priedes. Ozols, protams, pārsniegs simts gadu attīstības ciklu, faktiski arī priede. Tā jau arī ir mežsaimniecības būtība — ievākt ražu no kokiem, kurus iestādījis vectēvs un kopis tēvs.
Avots: “Meža nozare 2050”
Par kampaņu
Naftai – nē, koksnei – jā!
Šis ir mūsu vēstījums – Latvijai, Eiropai, pasaulei! Tā ir mūsu iespēja un atbildība nākamo paaudžu priekšā.