Kādu redzat meža nozari 2050. gadā?
Atbilde ir jāmeklē divos līmeņos, kur viens ir globālie procesi un otrs — Latvijas lokālās iespējas un izaicinājumi šos lielos pasaules procesus izprast un, nepazaudējot savu konkurētspēju, gudri tajos iekļauties.
Klimats uz planētas nenoliedzami mainās, un cilvēcei būs jāspēj tam pielāgoties. Tieši tas ir un arī turpmākajās desmitgadēs būs galvenais pārmaiņu virzītājspēks. Piemērošanās pieprasa visai civilizācijai rīkoties pārdomāti, atbildīgāk, ilgtspējīgāk. Būtisks ir veids, kā mēra un mērīs siltumnīcefekta gāzu emisiju, jo īpaši CO₂, kas rodas, oksidējoties ogleklim. Tātad globālais jautājums ir par to, kādu oglekli izmantojam un pārstrādājam. Virzība ir skaidra — sākotnēji samazināt fosilo resursu izmantošanu un pakāpeniski atteikties no tiem, no fosilā oglekļa emisijas, to aizstājot ar atjaunojamiem resursiem, ilgtspējīgi iegūtu oglekli no biomasas. Tieši tāpēc ar lielu pārliecību var teikt, ka koksne kā resurss nākotnē tiks izmantots arvien vairāk, arvien plašāk un aizstās daudz produktu, kas mūsdienās klasiski saistās ar naftas pārstrādi. Jaunās sistēmas pamats būs bioekonomika, kas pēc savas būtības balstās aprites ekonomikas pamatprincipos.
Latvijas sabiedrībai jābūt gudrai, ne tikai lai izprastu gaidāmās pārmaiņas, bet arī atbilstīgi rīkotos, izmantojot savas valsts priekšrocības. Tāda Latvijas politika 2050. gadā rezultēsies ar to, ka meža nozare turpinās ieņemt stabilu vietu tautsaimniecībā, tā būs brīnišķīga nozare, ar kuru savu nākotni vēlēsies saistīt jaunieši, jo tā būs izcili labs darba devējs. Latvijas meža nozare ir bijusi un būs daļa no globālās bioekonomikas, jo īpaši, ja aprites ekonomikas principi un bezatlikumu ražošana jau ir Latvijas ilgtspējīgas mežsaimniecības un kokapstrādes pamats.
Vai Latvijā būs vairāk mežu, nekā ir pašlaik, un vai saimnieciski izmantojamo mežu platības saglabāsies līdzšinējā īpatsvarā?
Mežu platībām Latvijā ir iespēja palielināties, un prognozēju, ka ar mežiem klātās teritorijas īpatsvars būs lielāks par pašreizējiem 53 %. Diskusijā par līdzsvarotu attiecību starp teritorijām, kuru mērķis ir dabas daudzveidības saglabāšana, un tām, kas paredzētas saimnieciskajai darbībai, pašlaik ir pārāk daudz emociju. Nākamo 30 gadu laikā vienota izpratne noteikti tiks iegūta, taču tam nepieciešamas racionālas diskusijas, kur ar savstarpēju cieņu pie viena galda kopsaucēju meklē visas iesaistītās puses.
Eiropas bioloģiskās daudzveidības stratēģijā paredzēts, ka dabiskajiem procesiem kopumā būs jānovirza 30 % zemes, no kuriem 10 % būtu pilnīgi liegta saimnieciskā darbība: to prioritāte — ko daba vēlēsies, to tā arī darīs. Tas nozīmē, ka šādu teritoriju kopumā būs vairāk, nekā to ir 2022. gada sākumā. Vienlaikus ir jābūt — un būs! — sabiedriskajai diskusijai par saimnieciskās darbības un bioloģiskās daudzveidības mērķu līdzāspastāvēšanu pārējos 20 % aizsargājamo teritoriju. Turklāt pamatā būs vienota sabiedrības izpratne par dabas vērtībām, ko vēlamies saglabāt, un veidiem, kā to nodrošināt mežsaimniecības procesā. Latvijā mums ir tik daudz resursu, cik ir, un ir jāspēj tos kvalitatīvi, racionāli, efektīvi pārvaldīt.
Mežainumam palielinoties, 2050. gadā noteikti vairāk būs arī tādu mežu, kuros notiks ekonomiski pamatota, efektīva, produktīva mežsaimniecība, kas ar resursiem nodrošinās ne tikai kokrūpniekus, bet arī citās sfērās strādājošos uzņēmumus. Saimnieciski izmantojamie meži 2050. gadā būs ražīgāki, nekā tie ir šodien, un to balstīs sabiedriskā vienošanās un izpratne par nepieciešamo produktivitāti un efektivitāti, lai visa nozares pievienotās vērtības ķēde spētu nodrošināt to labklājības līmeni, kādu nākotnes sabiedrība sagaidīs.
Vai koksne kļūs par tērauda un betona aizstājējproduktu?
Manuprāt, lietderīgāks ir jautājums, vai viena koksne būs aizstājējprodukts cita veida koksnei, jo vienmēr jāatceras, kādi varētu būt alternatīvie scenāriji. Bioekonomika un lielā mērā koksne neapšaubāmi būs nākotnes galvenais resurss, bet jautājums ir: kāda koksne, kur tā iegūta, kā tā audzēta? Vai tā būs audzēta planētas ekvatoriālajos reģionos, kur koka augšanas un tātad arī aprites cikls ir 5–7 gadi, kas panākams tikai ar papildu barības vielām minerālmēslu veidā? Vai tā būs pārstrādāta valstīs, kuras ilgtspējas jautājumu risināšanu ieviesīs daudz lēnāk nekā Eiropas Savienība? Vai zaļā kursa ietvaros Eiropas sabiedrībai savi noteiktie mērķi būs jāsasniedz, balstoties uz citos reģionos, ar Eiropas vērtībām un globālā klimata mērķiem pretrunā iegūtiem resursiem? Ticu, ka tā nebūs, bet izvēles iespējas ir sabiedrības rokās, un šī izvēle ir jāizdara jau tagad.
Saimnieciski izmantojamie meži 2050. gadā būs ražīgāki, un to balstīs sabiedriskā vienošanās un izpratne par nepieciešamo produktivitāti un efektivitāti, lai visa nozares pievienotās vērtības ķēde spētu nodrošināt to labklājības līmeni, kādu nākotnes sabiedrība sagaidīs.
Vai nākamo 30 gadu laikā mainīsies koksnes produkcijas sortiments, tā izmantošana?
Koksnes izstrādājumu klāsts jau pašlaik ir ļoti plašs, un nākamajās desmitgadēs tas noteikti nesamazināsies. Gadsimtiem klasiskie koksnes produkti — dēļi, brusas — nekur nepazudīs. Prognozēju, ka pirmreizējās koksnes pārstrādes produkti, ko ražos kokzāģētavās, plātņu rūpnīcās, kļūs vēl specifiskāki, tiem būs labākas fizikālās īpašības. Paralēli šiem klasiskajiem koksnes izstrādājumiem tiks veidoti jauni, kuros izmantos koksnes šķiedras un kas kalpos par izejmateriāliem ļoti daudzās sfērās.
Tā kā Eiropas mežos pieejamā koksne pirmreizējai koksnes pārstrādei īstermiņā saruks, koksnes produktu dzīves cikls kļūs garāks, turklāt, noslēdzoties viena koksnes produkta dzīves ciklam, tas tiks pārstrādāts jaunā produktā, piemēram, zāģmateriāli, ko izmanto būvkonstrukcijās, pēc sava kalpošanas laika var būt par izejmateriālu kokskaidu plātnēm, savukārt tās mūža beigās var izmantot cita veida plātņu ražošanai. Princips ir līdzīgs kā papīra un kartona atkārtotā pārstrādē. Papīrrūpniecībā ir pierādīts, ka vienu un to pašu produktu var pārstrādāt sešas reizes, protams, ikvienā pārstrādē ir jāpievieno nedaudz jaunas kokšķiedras. Tā ir aprites ekonomika, kuras rezultātā veidosies garāka produktu kaskādes ķēde — vienlaikus bez būtiska primārās koksnes ieguves apjoma pieauguma. Šodien pat nav iedomājama tā koksnes nākotnes produktu dažādība, kāda varētu būt pēc 20– 30 gadiem.
Vai koksnes ķīmijas produktu ražošanai būs koksne, un kas būs šo produktu patērētāji?
Koksnes ķīmijas produktu ražošana savā būtībā nav nekas jauns. Šodien tie ir labi zināmais papīrs, kartons, bet pagātnē, kad vēl nebija attīstījusies ķīmiskā rūpniecība, koksnes ķīmijas produkts bija, piemēram, darva. Savukārt tautas medicīnā, pateicoties to sastāvā esošajām vielām, tika izmantotas koku mizas, skujas, čiekuri, pumpuri utt.
Perspektīvā koksnes ķīmijas produktu patērētāju loks palielināsies ar farmācijas, kosmētikas, pārtikas un tekstila rūpniecību, piemēram, balstoties uz Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pētījumiem un cieši sadarbojoties ar vadošajiem institūta zinātniekiem, „Latvijas finieris” sācis betulīna ražošanu no bērza tāss, kas tiek iegūta kā saplākšņa ražošanas blakusprodukts. Pagaidām tirgus vēl tikai veidojas, bet potenciālo pircēju vidū ir pārtikas piedevu, kosmētikas un arī farmācijas uzņēmumi. Savukārt bērza saplākšņa ražošanā par saistvielu izmantojam sveķus, kuros bioloģiskās izcelsmes lignīns (dabisks polimērs) būtiski aizvieto tradicionāli lietoto fosilo fenolu. Domājams, perspektīvā tiks izstrādāta sveķu recepte, kurā vispār nebūs fosilās izcelsmes komponentu. Tas labi raksturo koksnes ķīmiju — jomu, kurā ir milzu potenciāls radīt daudzus aizstājējproduktus šobrīd izmantotajiem neatjaunojamajiem resursiem. „Latvijas finieris” ir tikai nedaudz pavēris durvis uz koksnes ķīmisko pārstrādi, taču pamazām sākam saprast, ko tā nozīmē un cik liela citu nozaru speciālistu iesaiste ir vajadzīga.
Viens no reālākajiem avotiem, kur iegūt koksni ķīmiskajai pārstrādei, ir enerģētika, kas ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā ir būtisks malkas, šķeldas, granulu, brikešu, mizu patērētājs. Protams, koksnes plūsmas pārvirzīšanai no enerģētikas uz ķīmisko pārstrādi vajadzēs daudzus risinājumus, un tas nevar notikt ļoti īsā laika periodā.
Ticu, ka Latvijā spēsim nodrošināt koksnes ķīmiskai pārstrādei būtisku priekšnosacījumu — konkurētspējīgas elektroenerģijas cenas, kas nav augstākas kā Ziemeļeiropā un Viduseiropā. Tikai tad mūsu valstī būs iespējas radīt konkurētspējīgu koksnes ķīmiskās pārstrādes industriju.
Pārmaiņas būs lielas.
Atliek salāgot pārmaiņu tempu ar iespējām, ko mums dod mūsu auglīgā zeme.
Tātad 2050. gadā tā būs pavisam cita nozare!
Pārmaiņas tuvāko 20–30 gadu laikā skars mūs pilnīgi visus — gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus, gan nozares. Mainīsies gan produkti, gan to ražošanas tehnoloģijas, gan arī transporta risinājumi, piemēram, produkciju uz eksporta tirgiem Eiropā visticamāk vedīsim, izmantojot dzelzceļu, nevis kravas auto, kā tas notiek pašlaik.
Pārmaiņas būs lielas, mums atliek tikai ticēt, ka rezultāts būs labs un atbildīs sabiedrības gaidām. Atliek salāgot pārmaiņu tempu ar iespējām, ko mums dod mūsu auglīgā zeme.
Avots: “Meža nozare 2050”
Par kampaņu
Naftai – nē, koksnei – jā!
Šis ir mūsu vēstījums – Latvijai, Eiropai, pasaulei! Tā ir mūsu iespēja un atbildība nākamo paaudžu priekšā.