Īsā atbilde, prognozējot Latvijas mežu attīstību, ir — meži kļūs ražīgāki, labāk kopti, palielināsies aizsargājamās platības. Eiropas zaļais kurss ir pareizs un vajadzīgs, vien jāatrod pareizais līdzsvars. Piemēram, daudz tiek spriests par mežu aizsardzību, arī Latvijā ir lielas aizsargājamo mežu platības, taču jāsaprot, ka aizsargātie meži, kuros aizliegta saimnieciskā darbība, ir nevis skābekļa avots, bet vairo ogļskābo gāzi jeb oglekļa dioksīdu (CO2), kura apjomu cenšamies ierobežot. Tātad tie šajā ziņā ir pretpoli: krituši koki, kuri dabiski sadalās, izdala CO2, savukārt augošs, kopts mežs saista CO2 un ražo skābekli. Mežu nākotnes attīstībā svarīgi ieklausīties zinātniekos, nevis populistiskos saukļos.
Pašlaik 53 % valsts teritorijas aug meži un meža platību pieaugums turpinās. Vērojot no satelīta — jau tagad mežainums tuvinās 60 %, tomēr daļa ir teritorijas, ko juridiski neuzskatām par pilnvērtīgu mežu. Domājams, ka dažu tuvāko gadu desmitu laikā meža platību apjoms nostabilizēsies ap 60 %.
Puse Latvijas mežu pieder valstij, un par tiem rūpējas LVM. Optimistiski, ka pašlaik vairs nav novērojama tendence mežus pārdot ārzemniekiem. Protams, prātīgs saimnieks pats saimnieko savā mežā, nevis to pārdod. Lieliska iespēja ir stāties kooperatīvā, kas paveiks visus meža kopšanas un izstrādes pakalpojumus, bet pašu mežu — saglabāt ģimenes īpašumā, lai tas varētu pāriet nākamajām paaudzēm. Ģimeņu mežsaimniecības tradīcija turpinās gan Eiropā kopumā, gan Latvijā, un arvien pieaug ieinteresēto Latvijas meža īpašnieku skaits.
Skatoties Eiropas kontekstā, esam viena no līdervalstīm ne vien meža platību apjomā, bet arī augstas kvalitātes mežsaimniecībā. Jāapzinās, ka mežs nav glezna, uz kuru, vienreiz uzgleznotu, turpmāk tikai skatīties. Mums ir skaisti un vērtīgi priežu meži, bet tādi tie ir tāpēc, ka gadu simtiem kopti, cirsti un stādīti no jauna, nevis atstāti pašplūsmā. LVM pēc dažādiem salīdzinošiem rādītājiem ir 3–5 labāko Eiropas valsts mežu uzņēmumu vidū; tādas tradīcijas un kvalitāte vēl ir zviedriem, somiem, austriešiem, vāciešiem. Pēdējo 10 gadu laikā ir ļoti uzlabojusies mežu apsaimniekošanas kvalitāte arī privātajos mežos.
Jebko, ko var saražot no naftas, var arī no koksnes — tie paši ķīmiskie elementi, fotosintēzes reakcijas rezultāts. Tas ir zaļš virziens.
Meža nozares misija veidot sakoptu, neatkarīgu un pārtikušu Latviju balstās trijās pamatvērtībās: valsts ir mūsu kopība; cilvēki ir stipras valsts pamats; zeme un darbs ir mūsu labklājības saknes. Nozares vīzija ir būt uz tradīcijām un vērtībām balstītu globālo zināšanu līderim bioekonomikas produktu radīšanā un izmantošanā, savukārt stratēģiskie mērķi — līdz 2030. gadam, attīstot koksnes dziļāku pārstrādi, nozares apgrozījumu un pievienoto vērtību uz darba vietu dubultot, bet līdz 2050. gadam Latvijas mežu ražību palielināt par 25 %.
Lai tie nebūtu vien skaļi vārdi, meža zinātnieki, piemēram, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts „Silava”, jau gadiem pēta, kā mūsu mežus padarīt maksimāli piemērotus klimata izmaiņām, ar ko neizbēgami jārēķinās, — spēcīgākiem vējiem, lielākām vētrām, augstākai temperatūrai.
Kāpēc būtiski mežā iegūt vairāk augstvērtīgas koksnes? Gan nodarbinātību, gan eksporta rādītājus ietekmē tas, cik daudz koksnes pārstrādās. Protams, nozare rūpējas arī par to, lai notiktu dziļāka koksnes pārstrāde, tādējādi iespējams radīt jaunas, labāk apmaksātas darba vietas, kurās nodarbināt augsti kvalificētus speciālistus. Tā mūsu meži spēj noturēt Latvijā cilvēkus: lai nemeklē laimi pasaulē, bet ir labi atalgoti profesionāļi tepat. Jāsaprot, ka arī mežu kopšanā un izstrādē samazinās nekvalificēta, mazapmaksāta darbaspēka loma, palielinās automatizācija. Mežsaimniecībā tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas, kā droni, kas paveic daļu cilvēka darba. Aiz muguras laiks, kad Latvija eksportēja nepārstrādātu koksni. Šobrīd koksnes pārstrādātāji izejmateriālu pat importē, piemēram, no Lietuvas vai Norvēģijas. Ir izveidojusies — un turpina veidoties — pozitīva uzņēmumu ekosistēma: lieliem, stratēģiskiem uzņēmumiem līdzās darbojas mazi, specifiski nišas uzņēmumi, kas spēj ātrāk mainīties, pārstrukturizēties. Rodas jaunuzņēmumi, kas rada inovācijas, un tā ir iespēja ienākt jaunām idejām un sekmēt kopējo attīstību. Tādā veidā Latvija saglabā konkurētspēju. Mūsu uzņēmumi ražo gatavas grīdas, durvis, logus utt. Nestabilāks ir vien sīkkoksnes tirgus, jo Latvijai nav savas celulozes rūpnīcas. Tehnoloģisko koksni vislielākajā apjomā pārstrādā koksnes plātnēs Bolderājā, savukārt mazāki ražotāji virpo mietus, rada citu sīkkoksnes produkciju, lai koksne tiktu pilnīgi izmantota. Amatnieku produkcijas izejmateriāls, no lielražotāju skatpunkta veroties, bieži ir koksnes pārstrādes procesa atkritumi. Jādomā par bērza un apses sīkkoksni: to pārstrādājot, varētu iegūt celulozi vai auduma šķiedras — zinām taču, ka kokvilna nu nemaz nav zaļš materiāls, galvenokārt milzīgā ūdens patēriņa dēļ, to audzējot un pārstrādājot.
Zemeslode lūdzas, lai naftu atstājam mierā.
Ir pienācis laiks un iespējas atgriezties pie saknēm, kur bijām, pirms uzkāpām uz akmeņogļu un naftas adatas. To pierāda būvniecības sektors: top aizvien vairāk koka ēku, turklāt ne tikai privātmāju, bet arī sabiedrisku ēku, kā Ogres bibliotēka, LVM klientu centri Dundagā, Jelgavā, top tilti — gan gājēju (tāds jau ir Tērvetē), kam prognozējams 100 un vairāk gadu ilgs kalpošanas laiks, gan vispārējas satiksmes — pat ar 60 tonnu nestspēju.
Jebko, ko var saražot no naftas, var arī no koksnes — tie paši ķīmiskie elementi, fotosintēzes reakcijas rezultāts. Tas ir zaļš virziens, laboratoriski jau izmēģināts un izstrādāts process, ir jāpāriet uz rūpniecisku apjomu. No koksnes ražotai sintētiskai degvielai bija iestrādes jau hitleriskās Vācijas laikā — būtisks vien izmaksu un cenas jautājums, jo kvalitāte ir izcila. Aļģes, niedres — viss liekams lietā, lai aizvietotu fosilos izejmateriālus ar atjaunojamiem. „Zemeslode lūdzas, lai naftu atstājam mierā,” uzsver Tomass Kotovičs.
Kādam jāveidojas nākotnes mežam? Kas tajā augs? Pamatsugas Latvijā ir un būs priede, egle un bērzs. Tās veidos selekcionējot, lai koki spētu augt ātrāk, būtu kvalitatīvāki. Latvijas zinātnieki pēdējos 50 gados ir pārbaudījuši meža kopšanas metožu efektivitāti, un jau pašlaik rezultātus dod intensīvāka kopšana, tādējādi kokiem ir vairāk gaismas, tie aug izturīgāki un spēj paciest spēcīgos vējus. Kopumā palielinātais planētas CO2 apjoms, ko vērtējam negatīvi, koku augšanai noder: tas uzlabo un paātrina fotosintēzes procesu, koki aug ātrāk. Ulmaņlaika koku tabulas mūsdienu reālajai situācijai vairs neatbilst, jo koki ailēs ierakstītās vērtības apsteidz…
Pasiltinoties klimatam, visvairāk cieš egle. Karstums, īpaši kopā ar sausumu, to novājina, un siltumu mīlošā astoņzobu mizgrauža (tam karstā vasarā ir pat trīs paaudzes gadā!) invāzija mēdz būt nāvējoša eglēm. Zinātnieki seko situācijai, veic izmēģinājumus, lai selekcionētu izturīgus, ražīgus kokus.
Pētnieki pagaidām neiesaka introducēt kādas jaunas koku sugas — tik ļoti klimats vēl nav mainījies. Lielbritānijā, Īrijā audzē arī svešas sugas, bet Latvijā pat ar selekcionētām koku šķirnēm tiek imitēti dabiski meži.
Kokaugu plantācijas nedrīkst jaukt ar mežu — tie nav meži! Bet tas ir labs veids, kā izmantot zemi, jo koki augsni nenoplicina, turklāt ūdens Latvijā netrūkst. Plantācijās Latvijā visvairāk audzē bērzu, kārklu, ātraudzīgo apsi, kam ir fantastisks potenciāls — 20–25 gados ātraudzīgās apses spēj saražot pat 500 kubikmetru no hektāra. Izcils rezultāts, tā var nodrošināt vajadzību pēc materiāla, pēc kurināmā.
Sabiedrības izpratnē par mežu darbojas svārsta princips: ja neapjēdzam meža attīstības likumsakarības, tad gluži filozofiski mums trāpa ar to pašu svārstu, kad tas nāk atpakaļ. Jau 20. gadsimta 30. gados medniecības žurnālā rakstīja, ka mežu drīz nebūs, ja tā turpinās cirst; pirms 20 gadiem ornitologi satraucās līdzīgi, deklarējot, ka, tā turpinot cirst, pēc 20 gadiem meža vairs nebūs… Bet mežs ir, turklāt, salīdzinot ar ulmaņlaikiem, meža platības Latvijā pieaugušas divkārt, koksnes krāja — trīsarpus reižu.
Sabiedrības izpratne sarūk visā Eiropā — urbanizācijas dēļ. Pirms 100 gadiem trīs ceturtdaļas cilvēku dzīvoja laukos, pirms 50 gadiem katrai ģimenei bija vectēvs, vecmāmiņa laukos, un tad arī pilsētnieks redzēja, kā audzē, kopj mežu. Tagad sociālās plašsaziņas līdzekļu skaļo kliedzēju balsīs dominē pilsētnieciskā domāšana: kokam sāp, koki tiek iznīcināti. Rādīt, stāstīt — tas ir nozares uzdevums, cita ceļa nav. Galvenais — lai cilvēki uzticētos faktiem, ieklausītos zinātnieku teiktajā.
Sabiedrībai, vispirms jau speciālistiem, jāturpina diskutēt arī par aizsargājamo platību apjomu, maksimālas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Aizsargājamās teritorijas un teritorijas ar dažādiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem Latvijā aizņem 28,2 % no kopējās mežu platības. Dabas vērtību saglabāšanai izveidotas 658 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Nav atbildes, cik procentu aizsargājamo teritoriju būtu optimāls daudzums. Prakse rāda, ka totāli aizsargāts nebūt nav labākais, piemēram, grīņi no Grīņu dabas rezervāta migrē uz blakusteritorijām, medņi 10–12 gadu laikā pārbēg uz normāliem saimnieciskiem mežiem, kur ir vairāk gaismas un citi labvēlīgāki apstākļi. Vairāk nekā 360 000 hektāru ir vērtīgi biotopi: tie jāsaglabā kā biotopi, bet tas ne vienmēr nozīmē aizsargāt, nedarot neko. Ja vērtīgs biotops ir saimnieciskā mežā, tad, tāpat saimniekojot tālāk, tas tur paliks.
Visa meža nozare strādā tā, ka viena nocirstā koka vietā iestāda divus jaunus. Tāpēc mežs būs arī pēc 20 un 50 gadiem — tas pastāvēs, attīstīsies, dos darbu un maizi, priecēs un dziedēs.
Avots: “Meža nozare 2050”
Par kampaņu
Naftai – nē, koksnei – jā!
Šis ir mūsu vēstījums – Latvijai, Eiropai, pasaulei! Tā ir mūsu iespēja un atbildība nākamo paaudžu priekšā.