Kā attīstīsies Latvijas meža nozare turpmākajos gadu desmitos?
Es domāju, ka izmaiņas, kas ar meža nozari notiks — sākot ar rūpniecisko produktu ražošanu no koksnes, tikai daļēji būs likumsakarīgi nākušas no pašas meža nozares. Tuvākos 10 gadus ļoti daudz ietekmēs ārējie lēmumu pieņēmēji, ārējie apstākļi. Ko es ar to gribu teikt? Piemēram, izmantojamās meža zemes jeb saimnieciskie meži tuvākajā desmitgadē apjoma vai platības ziņā krietni samazināsies, jo arvien vairāk tiks izslēgti no saimnieciskās darbības, lai tos novirzītu citiem mērķiem: dabas aizsardzībai, rekreācijai. Mums ir jārēķinās, ka visā Eiropā, ieskaitot Latviju, mežizstrādes apjoms pret mūsu pierasto līmeni saruks vismaz par 20–30 %, un tas nekādi nebūs pašas meža nozares lēmums. Daudzi mums cenšas iegalvot, ka mēs esam bijuši ārkārtīgi alkatīgi iepriekšējos periodos, daudz izcirtuši un mums vairs nebūtu, kur iepirkt kokus. Tā tas absolūti nav, koksnes plūsmu mēs varētu turēt stabilu, ja vien saimniecisko mežu platības atstātu pašreizējā līmenī. Bet platības samazināsies, it īpaši orientējoties uz pieaugušiem, ciršanas vecumu sasniegušiem mežiem, — tas ir fakts, ar ko mums jārēķinās.
Otrs, ar ko mums ir jārēķinās, ir fakts, ka produkta vērtības aprakstā arvien biežāk būs sastopami tādi jēdzieni kā „oglekļa pēda” vai būs jārēķina produkta dzīves cikls un tamlīdzīgi rādītāji. Tas mums gan dod iespējas, gan rada risku. Lielās iespējas, kas mums rodas, — ja mēs tā godīgi paraugāmies, kur koksnes produkti tiek izmantoti, tad lielākā daļa ir būvniecībā un enerģētikā, vēl iepakojuma ražošanā, — būvniecībā pārsvarā visi konkurējošie materiāli — tērauds, cements, ķieģeļi utt. — patiesībā ir ļoti energoietilpīgi, tiem ir liela CO₂ pēda. Tādēļ brīdī, kad būs jārēķina būvobjekta atstātais nospiedums, dabiska mūsu klientu būvnieku vēlme būs materiāli, kuru CO₂ pēda būs mazāka vai kuri ir pat CO₂ piesaistoši. Un koks, koksnes būvmateriāls ir dabiska atbilde. Tajā brīdī mums, bez šaubām, tirgi augs — tas ir līdzīgi, kā tas notiek, piemēram, veikalos, kur izspiež no aprites plastmasas maisiņus un piedāvā papīra maisiņus. Tādu izmaiņu būs ļoti, ļoti daudz.
Plānotā emisijas uzskaite noteikti — visticamāk, tuvākajā divdesmitgadē — liks raudzīties citādi uz enerģētiku. Siltumapgādē vēl joprojām neredzu — tuvākajā desmitgadē un pat ilgāk — alternatīvu koksnes kurināmajam, kas viennozīmīgi ir pats labākais gan izmaksu ziņā, gan salīdzinājumā ar jebkurām citām alternatīvām — dabasgāzi, naftas produktiem vai akmeņoglēm. Bet elektrības ražošanā jau šodien t. s. bezemisijas tehnoloģijas ir diezgan tālu attīstījušās — te es domāju saules un vēja enerģiju, un tas nozīmē, ka šā enerģijas veida ražošanā koksnes kurināmā apjoms visticamāk samazināsies — arī jau nākamās desmitgades periodā.
Tā ka ir gan iespējas, gan riski. Tāpēc mums ļoti uzmanīgi jāseko, kas notiek ārpus mūsu nozares, kādi lēmumi tiek pieņemti ārpus mūsu nozares, jo tie mūs nereti ietekmēs pat vairāk nekā tas, ko būsim lēmuši paši.
Kas mainīsies sabiedrības attieksmē? Bieži visskaļāk izskan visādas galējības, piemēram, kokus vispār nedrīkst cirst vai par maz cērtam; kokam sāp, bet gribu dzīvot koka mājā… Vai izpratne par mežsaimniecību kopumā varētu uzlaboties?
Es neesmu optimistisks, ka sabiedrības kopējais viedoklis par mežizstrādi varētu krasi mainīties par labu tam, ka tā uzskatītu — jācērt vairāk — vai ka tas veids, ko mēs saucam par atjaunošanas cirtēm, ir pieņemamākais. Es uz to neliktu kārtis, es uz to neceru. Bet vienlaikus — cilvēki vienmēr mīlēs gatavos koksnes produktus, un tas, visticamāk, nekad nemainīsies, tieši otrādi — kad uz produktiem parādīsies to atstātās oglekļa pēdas aprēķins, tad, iespējams, attieksme būs vēl pozitīvāka.
Mēs arvien plašāk izmantosim t. s. otrreizējo, otrreizēji pārstrādāto koku jeb recycled wood. Otrreizējo koksni lietojam jau šobrīd: visas Latvijā ražotās kokskaidu plātnes jau satur, visas OSB plātnes drīzumā saturēs otrreizējo koksni. Tā ka būtībā koka dzīves cikls, arī pateicoties Latvijas ražotājiem, kļūst arvien garāks un garāks.
Būtībā koka dzīves cikls, arī pateicoties Latvijas ražotājiem, kļūst arvien garāks un garāks.
Kā pašreizējo nozares vīziju ietekmēs Eiropas zaļais kurss? Kā jūs to izskaidrotu? Ko tas nozīmēs katram valsts iedzīvotājam, meža īpašniekam, nozares darbiniekam?
Zaļajā kursā ir iebūvēts absolūts kapitālisms. Bez šaubām, ir kaut kādas vajadzības — gan objektīvas, gan subjektīvas —, kas liek mums mainīt pašreizējo dzīvesveidu un patēriņa veidu. Zinātnieki vairākumu sabiedrības ir pārliecinājuši, ka, ja mēs to nedarīsim, tad klimats izmainīsies tik ļoti, ka mums vairs nebūs ērti dzīvot uz šīs planētas. Un, lai cīnītos pret klimata izmaiņām vai samazinātu tās, protams, ir vajadzīgas arī jaunas tehnoloģijas, jaunas pieejas, kuras šobrīd — būsim godīgi — pasaulē labākajā gadījumā ir laboratorijās vai zinātnieku prātos, bet lielākoties nav vēl ne komercializētas, ne tuvu komercializācijas pakāpei. Tā iemesla dēļ Eiropas Savienība (ES), kas ilgstoši zaudē savu nozīmīgumu pasaules ekonomiskajā telpā, ir novērtējusi, ka ir labi apstākļi, lai mudinātu Eiropas industriju būt tai, kas varētu attīstīt šīs jaunās tehnoloģijas, jaunās pieejas un pēc kāda laika, kad tās būs radītas, tirgot visai pārējai pasaulei. Risinājumi noteikti ir nepieciešami, un to radītājam, ražotājam rodas priekšrocības. Tādā veidā ES varētu atgriezties ekonomiskajā nozīmīgumā.
Taču tas nevar notikt tā vienkārši, jo kādam ir jāinvestē nauda, lai jaunās tehnoloģijas attīstītu, turklāt ne visas tehnoloģijas, kuras tiek attīstītas, ir dzīvotspējīgas, visticamāk, viena no simts sevi pierādīs kā dzīvotāju, bet tas nozīmē, ka 99 mēģinājumi būs jānoraksta. Norakstīšana nozīmē gan laika, gan intelektuālā, gan kapitāla (naudas) resursu nodedzināšanu, un kādam par to jāmaksā. Lai radītu vienu, jāapmaksā visi simts mēģinājumi. Pašlaik ES kā ekonomiskā telpa ir ļoti, ļoti turīga, ar diezgan lieliem uzkrājumiem, un ideja ir šāda: lai mēs varētu ieiet jaunajā pasaulē, likt mums visiem samaksāt. Tas nozīmē, ka mums jāatver maciņš. To mēs jau tagad redzam. Protams, tas nav simtprocentīgi zaļā kursa kā kursa dēļ — zaļais kurss ir nodefinēts nosacīti nesen —, bet zaļo tehnoloģiju, piemēram, enerģijas jomā, jautājums jau ilgstoši bijis aktuāls. Pašreizējās augstās enerģijas cenas, ja mēs runājam par elektrību un visu pārējo, arī raksturo virzību uz zaļajām elektrības ražošanas tehnoloģijām. Protams, zaļā kursa dēļ tik augstas cenas, kādas elektroenerģijas biržā „Nord Pool” Latvijā varam novērot novembrī un decembrī, nebūs ikdiena, bet nav pamatoti cerēt, ka atgriezīsimies pie pāris gadu senām cenām. Mans pieņēmums ir tāds, ka nākotnes elektrības cena būs ap 80–90 eiro par megavatstundu — jo tā ir cena, kas spēj atmaksāt jaunās investīcijas bez subsīdijām.
Lūk, tā notiks daudzās jomās. Piemēram, bioloģiskā lauksaimniecība: bez šaubām, skan skaisti un ļoti labi, bet pret līdzvērtīgu darba ieguldījumu — neesmu eksperts, ceru, ka daudz nekļūdīšos, — raža ir nosacīti divreiz mazāka nekā konvencionālajā lauksaimniecībā, pie kā mēs esam pieraduši. Jau tagad veikalos redzam, ka patiesie ekoprodukti maksā dārgāk. Ja visi pāries uz bioloģisko lauksaimniecību, lielās cenas būs ikdiena. Tas nav nepareizi, vienkārši jāsaprot, ka mēs esam patēriņa sabiedrība un mūsu uzvedību un paradumus var mainīt tikai caur maciņu. Kad par pārtikas produktiem būsim samaksājuši ievērojami dārgāk, tad arī daudz uzmanīgāk apiesimies ar tiem — neizmetīsim tik daudz, cik pašlaik.
Vai mūsu autoparks: nabadzības dēļ tas ir ļoti vecs, taču mūsu dabīgā vēlme ir uzturēt to tik lielu. Labprāt redzētu dabai draudzīgākas, mūsdienīgas automašīnas, bet diemžēl varam nopirkt tikai to, ko varam atļauties. Degvielai kļūstot arvien dārgākai, piemēram, kā dīzeļdegviela pašlaik, tās cena spiedīs pāriet uz gāzi vai benzīnu, vai — kaut kad nākotnē — uz elektroauto vai arī vispār atteikties no privātā auto. Transports rada emisiju, kas paātrina klimata izmaiņas.
Un, ja esmu Eiropas pilsonis, tad kāpēc mocīties Nīderlandē tulpju siltumnīcas laukā izveidot kaut kādu dabiskumu? Vieglāk ir ierobežot saimniecisko darbību Latvijas teritorijā, kur jau ir dabiskais mežs.
Lūk, tās ir pārmaiņas, nākotnes gaidas, kad man lūdz raksturot zaļo kursu kopumā. Kokam tajā visā ir savas priekšrocības. Lielais risks — ka politisku īstermiņa mērķu vārdā mēs varam nepamatoti izlemt ļoti, ļoti samazināt mežsaimniecības, mežizstrādes apjomu Latvijā. Jo domāšana un algoritmi ir uzbūvēti šādi: tajā brīdī, kad koks tiek nogāzts gar zemi, tiek uzskatīts, ka tas ir radījis emisiju pilnā apjomā. Jautājums ir par to, vai, šo apaļkoku tālāk lietojot, mēs esam radījuši oglekļa piesaisti. Piesaiste ir koksnes produkts — dēlis, plātne vai kas cits, kurā oglekli noliekam kā noliktavā uz produkta dzīves cikla laiku. Piesaiste nav īstenojusies, ja mēs koksni sadedzinām un uzreiz palaižam atmosfērā. Tāpēc ir liels kārdinājums nenogāzt koku, jo tajā brīdī tas turpina augt un ik pa brīdim vēl veic piesaisti, kaut vai mazā apjomā. Aspekts, ko šie algoritmi acīmredzami neparāda, ir tas, ka ne jau koka atstāšana vai nogāšana ir radījusi CO2 emisiju, — to ir radījis mūsu patēriņš. Ja mēs neatsakāmies no patēriņa, proti, mēs, taupot augošu koku, nenogāžam to, neuzražojam koka siju, taču nopērkam tērauda siju, tad kopumā pasaulē CO2 emisijas kontekstā esam rīkojušies daudz, daudz sliktāk, nekā ja tomēr būtu izvēlējušies koku nogāzt, saražot siju, iestādīt vietā jaunu kociņu.
Tātad lielais risks, ko šodienas algoritmi un uzskaite, kādā veidā valstis vai uzņēmumi tiek apbalvoti vai sodīti, neņem vērā, ir faktors, ka apstādināt kādu procesu visbiežāk nenozīmē apstādināt patēriņu. Ļoti vienkāršoti: varam Latvijā rūpniecību, ražošanu pārtraukt vispār, un teorētiski mums būs ļoti labi rādītāji. Bet patēriņu jau nebūsim pārtraukuši, mēs vienkārši visu importēsim, palielināsies CO2 emisija, jo tas vēl būs jātransportē līdz Latvijai.
Zaļā kursa domāšanas modelis savā ziņā ir līdzīgs pieredzei, kādu guvām Padomju Savienībā: iepakojums zaļš — papīrs, pārtikas maz — ārā nemet, drēbes un mēbeles nodeva paaudzēm. Jau darbojas organizācijas, kuras, piemēram, sāk lietot tādu jēdzienu kā „koplietošanas dzīvojamā platība”, ko mēs savulaik pazinām kā komunālo dzīvokli. Savā ziņā tām ir taisnība, jo jebkuras mūsu dzīvojamās ēkas, kaut vai Rīgas mikrorajonos, būvētas no dzelzsbetona, kas ir ļoti, ļoti emisijietilpīgs. Alternatīva ir uzbūvēt ēkas no koksnes produktiem — būs daudz draudzīgāk, vēl joprojām oglekli glabājoši, tomēr būvniecības procesā tāpat būs emisija. Un vēl viena iespēja ir atteikties no būvniecības vispār — tas būtu visdraudzīgāk klimatam. Latvija nav spilgtākais piemērs, taču citur Eiropā pieaug, pārsvarā imigrācijas dēļ, iedzīvotāju skaits. Tas nozīmē, ka esošajā dzīvojamā platībā ir jāietilpina vairāk cilvēku, — tas ir padomju laika risinājums.
Tās ir izjūtas, kad sāk pētīt, ko zaļais kurss nozīmē aiz skaistajām tēzēm. Nelaime tā, ka zaļais kurss nevis tik daudz koncentrējas uz fosilas izcelsmes materiālu aizstāšanu ar draudzīgāku variantu, bet koksnes produktu vērtē atsevišķi — nevērtējot alternatīvas. Tādējādi skatījums sašaurinās, un rezultātā jebkas, ko darām, ir slikti. Skaidrs — cilvēka eksistence uz šīs planētas vispār nav klimatam un dabai draudzīga… Aizdomājos pārāk tālu, bet tā nu ir — zaļais kurss ir kapitālistiska ideja, kas ir ievīstīta zaļā iepakojumā, un tai ir absolūti kārdinoša loģika — piespiest mūs mainīties, attīstīt jaunas tehnoloģijas, kas varētu noturēt labklājību. Diemžēl — un to mēs Latvijā piedzīvojām ar OIK — vienkāršie iedzīvotāji to labumu īsti nejutīs, tomēr par to būs samaksājuši.
Ko Latvija — nozare, valsts, cilvēki — varēs ietekmēt? Varbūt precizēt kādus algoritmus, pieprasīt īpašu attieksmi?
Runa ir par desmitiem dokumentu — stratēģijām, regulām, direktīvām. Protams, katrā procesā Latvijai ir iespējas iesaistīties ar savu balsi. Ja tā nav regula, bet, piemēram, direktīva, tas jau nozīmē adaptāciju Latvijas apstākļiem, notiek pielāgošanās, un tur atkal Latvijai ir savas iespējas. Nē, nav tā, ka Latvija šajā procesā ir bezspēcīga un tikai uzklausa pavēles, — mēs varam ietekmēt tās lietas.
Bet cerēt uz to, ka mums kāds piešķirs īpašo stāvokli tādēļ, ka esam mazi vai izmirstoši vai esam bijuši okupēti, vai vēl kādu citu argumentu dēļ, — nē, mums nebūs īpašā statusa, tieši otrādi — mums var sanākt uzņemties mirkļiem pat vēl vairāk tikai tādēļ, ka objektīvi Rietumeiropa attīstoties dabu ir daudz vairāk ietekmējusi nekā mēs, viņiem tiešām tādu dabisku vietu ir daudz mazāk. Un, ja esmu Eiropas pilsonis, tad kāpēc mocīties Nīderlandē tulpju siltumnīcas laukā izveidot kaut kādu dabiskumu? Vieglāk ir ierobežot saimniecisko darbību Latvijas teritorijā, kur jau ir dabiskais mežs.
Latvija varētu būt Eiropas dabas rezervāts?
Jā, ir risks, ka mēs būsim viens liels Slīteres rezervāts. Ja mēs nebūtu patriotiski noskaņoti cilvēki un būtu gatavi kopības vārdā pārcelties dzīvot kaut kur citur, tad tīri teorētiski tāds modelis var pastāvēt. Jāatzīst gan, ka visas sistēmas, kas ir balstījušās utopijā, vienalga, vai tas būtu fašisms, vai komunisms, vai Forda ciems bez alkohola džungļos kaučuka ieguvei, vai jebkurš cits, beidzas nenormāli sāpīgi tiem cilvēkiem, kuri šo utopiju īstenošanā ir iesaistīti. Tādēļ mums ir jādara viss, lai mēs nebūtu izmēģinājumu zaķīši. Šajā ziņā esmu kārtīgs nacionālists — es neesmu gatavs nīderlandiešu vai franču vārdā ziedot Latvijas intereses.
Vai Latvijas politiķi pietiekami pārstāv šīs intereses tieši meža nozarē?
Grūti to novērtēt. Nav tā, ka neuzklausa, taču tā ir tikai viena puse. Jautājums — vai viņi spēj, vai pietiek prāta, vai ir iespējas procesus virzīt. Jāsaka godīgi: ne jau tikai Latvijai — nevienai ES valstij nav plāna, kā reāli ieviest savā ziņā utopisko mērķi, ko izvirza zaļais kurss. Un tas gan ir fakts — mums nav reālu plānu. Nav nevienam.
Tas, vai mēs sekosim ārpasaulei un laikus novērsīsim riskus, kurus varam novērst, vai laikus pielāgosimies tam, kas ir neizbēgams, — tas ir mūsu rokās.
Kā Latvijai veicas ar jaunajām tehnoloģijām, izstrādnēm? Varbūt varat nosaukt kādus veiksmīgus projektus?
Ir viens aspekts, kas jānodala, ja runājam par jauniem produktiem, jaunām tehnoloģijām. Ļoti vienkāršojot: zinātne ir tā sadaļa, kur naudu pārvērš zināšanās, savukārt inovācija — kur zināšanas pārvērš naudā. Diemžēl Latvijā ir tikai daži tāda izmēra uzņēmumi, kuri varētu atļauties diezgan ievērojamas (absolūtā izpratnē) naudas summas ik gadu novirzīt procesam, kas saucas — naudas pārvēršana zināšanās. To var atļauties uzņēmumi, kuru gada apgrozījums pārsniedz 100 miljonus un kuru attīstības centrs ir Latvija. Tie var investēt regulāri, var eksperimentēt — pirkt loterijas biļetes, zinot, ka biļetē ieguldītā nauda viņu ģimenes budžetu neiznīcinās. Bet, ja šī biļete jau ir tik dārga — lai būtu kaut cik redzams rezultāts —, ka paņem ievērojamu budžeta daļu un jāizvēlas maize vai loterijas biļete, tad loģiski — izvēlamies maizi, kā tas gādīgā ģimenē jādara.
Šā iemesla dēļ Latvijas meža nozare pārsvarā ir sadaļā, kur mēģinām jaunas zināšanas pārvērst naudā, nevis kur norisinās patiesi lielā zinātne, kas meklē risinājumus, kur viena no miljons idejām īstenojas. Mēs gribam aiziet tur, kur varbūtība, ka izdosies un projekts būs sekmīgs, ir vismaz puse. Mūsu radītā attīstība lielā mērā nav tāda, kas nonāk uz „Forbes” pirmā vāka, — ka būtu kas pilnīgi jauns atklāts vai aizlidots uz Marsu. Tie ir loģiski attīstības posmi, un izaicinājums uzņēmējiem bieži vien ir ielēkt jau zināmā tehnoloģijā un zināmā, izveidotā tirgū kā vieniem no pirmajiem. Savulaik jau mums tas ir izdevies, piemēram, granulu rūpniecībā vienu brīdi bijām pasaulē vieni no lielākajiem eksportētājiem, pat pirmajā trijniekā bijām. Tas ir spilgts piemērs: ne jau latvieši izgudroja granulu ražošanu, ne viņi izdomāja tehnoloģijas, ne izveidoja tirgu granulu noietam. Bet tad, kad šīs trīs lietas bija izdarītas, mēs kā nozare spējām procesā ielēkt. Un tieši uz to mums arī vajadzētu orientēties, tas ir reālistisks plāns — visu laiku būt apritē, saprast, kas jauns ienāk, un būt vieniem no pirmajiem, kas to piedāvā, — ar atstrādātām, puslīdz atstrādātām tehnoloģijām, ārpus riska zonas, ar jau izveidotu tirgu, jo tirgus izveidošana bieži vien maksā daudz, daudz dārgāk nekā tehnoloģiju izgudrošana.
Lielie to var atļauties, veiksmīgs produkts ir AS „Latvijas finieris” lielizmēra saplāksnis, par betulīnu vēl nesakām „Hop!”, savukārt pa ceļam arī „Latvijas finierim” ir bijusi vesela rinda izstrādņu, ko vajadzējis norakstīt. Loterijas biļete ne vienmēr nes veiksmi, bet tā ir jāpērk. „Latvijas finieris” pat nedrīkst atļauties to nedarīt, jo tas ir viens no lielākajiem bērza saplākšņa ražotājiem pasaulē. Un tad kurš gan cits, ja ne šis uzņēmums un tam līdzīgie attīstīs bērza saplākšņa produktus? Ja nedarīs viņi — neviens to nedarīs, un tad kāds var aizsteigties garām. Taču mums jau nav daudz piemēru, ka Latvijas uzņēmums kādā segmentā būtu viens no lielākajiem pasaulē; lielākoties mēs esam mazie spēlētāji, tāpēc vairāk pielāgojamies pasaules tendencēm — un tas ir objektīvi.
Šajā ziņā esmu kārtīgs nacionālists — es neesmu gatavs nīderlandiešu vai franču vārdā ziedot Latvijas intereses.
Kādu potenciālu saskatāt koksnes biorafinēšanā un līdzīgās pieejās, metodēs?
Koksnes ķīmija ir joma, kurā arī Latvija agri vai vēlu ieies. Biorafinēšanas — un vispār koksnes ķīmijas — kontekstā jāsaprot viena nianse, kas būtībā neatšķiras no citu veidu koksnes produktu ražošanas, — tā sauktais lietderīgais iznākums. Ne velti celuloze ir attīstījusies kā visizplatītākais koksnes ķīmijas produkts: lietderības koeficients priedei ir 50 %, apsei — 49 %, eglei, bērzam — 46 %. Viss pārējais, ko mēģina izdabūt no koksnes, piemēram, lignīns un citas vietas, ir daudz mazākā procentā. Ja jāpērk salīdzinoši dārgs izejmateriāls un ir salīdzinoši mazs lietderības koeficients, turklāt vēl viss konkrētās vielas ieguves process ir dārgs, koksnes ķīmijas produkts sanāk ļoti, ļoti dārgs. Nākamais lietderības ziņā tuvākais produkts, kur jau esam diezgan tālu komercializācijā, lai gan nevar teikt, ka tas ir viennozīmīgi veiksmīgs, ir lignīns, kurš ir starp 20 un 30 %. Jādomā, kur likt 80 % procentus koksnes. Sliktākajā variantā var vienkārši sadedzināt: tad sanāk ļoti dārgs kurināmais 80 % gadījumu un tikai 20 % — potenciāli dārgs produkts, ko var pārdot. Lūk, un šis dārgais koksnes ķīmijas produkts konkurē ar fosilo izejmateriālu risinājumiem. Mēs neražojam produktus, mēs ražojam risinājumu saviem klientiem. Neviens nepērk produktus, viņš pērk risinājumu savai problēmai vai izaicinājumam, vai vajadzībai, un, ja viņam pieejami dažādi risinājumi, koksnes ķīmijas produkti, salīdzinot ar fosilas izcelsmes produktiem, ir dārgāki, objektīvi dārgāki. Kāpēc patērētājam pirkt dārgāko koksnes risinājumu, nevis lētāko fosilo?
Zaļais kurss šo domāšanu mainīs. Tas paver iespējas arī biorafinērijai Latvijā, mākslīgi — caur nodokļiem vai citiem mehānismiem — sadārdzinot fosilo produktu vai pat aizliedzot to lietot un tajā brīdī paverot tirgu jauniem, alternatīviem produktiem.
Biorafinērijas tēmā ir jāsaprot mūsu vājās puses — kāpēc tas nenotiks tuvāko pāris gadu laikā. Biorafinērijā, koksnes ķīmijā ir ļoti, ļoti liels enerģijas, turklāt ne tik daudz siltuma, cik elektrības, patēriņš. Ja ļoti dārgas elektrības reģionā mēģina attīstīt koksnes ķīmiju, ražotājs kļūst nekonkurētspējīgāks. Otrs izaicinājums — mēs gan esam daudz labākā situācijā nekā daudzas citas valstis, jo mums vēl joprojām ir ļoti spēcīga koksnes ķīmijas zinātne, mums ir zinātnieki, bet mums nav praktisko darītāju. Attīstot kaut ko līdzīgu tam, ko zviedri vai somi dara gadu desmitiem, beigu beigās arī darbaspēku vajadzēs iegādāties no Zviedrijas vai Somijas, un zviedrs vai soms nebrauks strādāt par vidējo Latvijas algu, viņš gribēs pelnīt to pašu, ko Zviedrijā. Saliekot to visu kopā, atbilde ir tāda, ka Latvijā nav bijuši dabiski labi apstākļi koksnes ķīmijai. Viena lielāka investīcija šajā jomā ir mērāma desmitos vai simtos miljonu, piemēram, viena normāla celulozes rūpnīca maksā vienu miljardu; ja pakāpjamies atpakaļ — var uztaisīt arī par 300 un 400 miljoniem, bet, ja mēs aizejam līdz atsevišķam produktam, piemēram, betulīnam, tas, protams, nemaksā simtus miljonu, taču tā ir ļoti, ļoti šaura niša, salīdzinoši — maza izmēra ražošana.
Kā mainīsies kokrūpniecības uzņēmumu skaits, struktūra, apgrozījums?
Skaitam nav būtiskas nozīmes, savukārt struktūrā izmaiņas noteikti būs: pieaugs tālākapstrāde un, visticamāk, mežizstrādes samazinājuma dēļ samazināsies pirmapstrāde. Tādas ir tendences. Kas notiks, par 20–30 % samazinoties koksnes resursam? Nozares apgrozījums, pat nepārstrādājot vairāk kubikmetru koka un ierēķinot inflāciju, nepārtraukti aug. Arī pirmapstrādē ir pietiekami liela telpa: var dziļāk pārstrādāt izejmateriālu — tas gan automātiski nenozīmē peļņas pieaugumu, bet rada kaut kādu drošību nišas tirgos, vai arī ir citi iemesli. Es apzināti izvairos no jēdziena „augstākas pievienotās vērtības produkti”, jo tie ir divi dažādi jēdzieni. No Latvijas tautsaimniecības vai Latvijas kā valsts skatpunkta mums ir interese, lai dziļākās pārstrādes būtu arvien vairāk un vairāk, jo tas rada darba vietas, nodokļu ieņēmumus, ekonomisko aktivitāti tepat, uz vietas, vajadzību pirkt dažādus pakalpojumus no malas, tādējādi var attīstīties citi biznesi. Dziļākas pārstrādes veicināšana ir valsts interesēs. Jāsaprot, ka valsts intereses un uzņēmēju intereses var atšķirties, jo nereti dziļāka pārstrādāšana nenes nekādu papildu labumu peļņas izpratnē vai pat tā tiek šķērssubsidēta no cita biznesa. Vienkāršā cilvēka izpratnē: „Man, lūdzu, bioloģisko pārtiku par konvencionālās lauksaimniecības produktu cenu un koka māju, nenocērtot mežu!” Kad patērētājs sapratīs, ka šī vēlme ir neizpildāma, būs, visticamāk, liela neapmierinātība. Tas ir iemesls, kāpēc es par šiem jautājumiem mēģinu runāt skaļāk, — lai vienkārši nesanāk tā kā ar kovida ierobežojumiem — ka visvairāk negāciju saņem vai nu veikala pārdevējs, vai apsargs; lai nenonākam situācijā, kad uzņēmēji dabū ciest par valsts lēmumiem.
Nereti studenti uzdod jautājumu: kam ir nākotne — maziem, vidējiem, lieliem uzņēmumiem? Mana atbilde ir vienkārša: „Mūsu nākotne ir tādiem uzņēmumiem, kādus jūs izveidosiet.” Es tiešām ticu, ka mūsu nozares attīstību lielā mērā, vismaz tuvākajā desmitgadē, pat ilgāk, noteiks pašreizējie cilvēki, pašreizējie uzņēmēji. Ārvalstu investīcijas būs, cilvēki no citām nozarēm noteikti investēs mūsējā, bet kodols vai attīstības dzinulis ir tajos uzņēmumos un tajos cilvēkos, kuri jau šobrīd nozarē strādā. Arī pēc 10 gadiem 80 % šodienas darbinieku būs mūsu darbinieki. Vai viņi būs pielāgojušies nākotnei? Ir runa nevis par kaut kādiem marsiešiem no malas, bet par mums pašiem. Mežinieka amats tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, arī rūpniecībā jau veidojas dinastijas.
Kodols vai attīstības dzinulis ir tajos uzņēmumos un tajos cilvēkos, kuri jau šobrīd nozarē strādā. Arī pēc 10 gadiem 80 % šodienas darbinieku būs mūsu darbinieki.
Kā vērtējat mežu, un vai jums pieder mežs?
Pagaidām neesmu meža īpašnieks. Ja man būtu brīvi līdzekļi, es noteikti investētu meža zemēs. Un es tiešām aicinu visus Latvijas pilsoņus nepārdot meža zemes. Zeme ir vienīgais resurss, ko mēs nemākam saražot. Zemes vērtība nākotnē augs. Es ļoti labprāt būtu meža īpašnieks. Uzreiz gan būtu vajadzīgs brīvs laiks, jo mežs nav tikai īpašums, kas rada vien ienākumus vai skaistumu. Ir jāiegulda darbs. Mežs var kļūt par dzīvesveidu — līdz vienam brīdim, kad tas izaug par biznesu. Bet mežs ir darbs, manā izpratnē — patīkams.
Avots: “Meža nozare 2050”
Par kampaņu
Naftai – nē, koksnei – jā!
Šis ir mūsu vēstījums – Latvijai, Eiropai, pasaulei! Tā ir mūsu iespēja un atbildība nākamo paaudžu priekšā.